DVĒSELE

     Kas ir dvēsele?

     1. Mozus 2:7 rakstīts: "Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli." Tātad Bībele par dvēseli sauc cilvēku, nevis kādu neatkarīgu ķermeņa daļu. To pašu apstiprina 5. Mozus 10:22: "Tavi tēvi, septiņdesmit dvēseles, nogāja kādreiz uz Ēģipti..."

Vēl Bībele ar vārdu "dvēsele" apzīmē dzīvību, piemēram, 1. Ķēniņu 17:21,22 Elija lūdza: "Kungs, mans Dievs, lūdzu, šī bērna dvēselei atgriezties viņā!" Lai nerastos doma, ka Elija lūdza, lai kāda nemirstīga būtne atgrieztos bērnā, var citēt vēl vienu tekstu, kurā runāts par dzīvnieku lietošanu uzturā. "Tikai noturies, ka tu neēd asinis, jo asinis ir dvēsele, un tu nedrīksti ēst dvēseli kopā ar miesu." (5. Mozus 12:23) Ja mēs šajā tekstā vārda "dvēsele" vietā liktu vārdu "dzīvība", tad iznāk, ka asinis ir dzīvība, ko arī zinātne apstiprina. Kā dzīvības straume asinis sirds dzītas plūst pa visām ķermeņa daļām, apgādājot tās ar visām nepieciešamajām barības vielām un uzturot to pie dzīvības. Bet asinis ēst Dievs aizliedzis, protams, ne jau tāpēc, ka baidītos, lai neapēstu dzīvu dvēseli kopā ar miesu, bet gan tāpēc, ka asinīs ir bīstami mikrobi, un cilvēks var saslimt.

Šīs rakstvietas norāda uz to, ka asinis ir cilvēka dvēsele, viņa dzīvība. Tātad cilvēks nesastāv no miesas un dvēseles (dzīvības), bet no miesas un gara, kopā veidojot dzīvu dvēseli - cilvēku. (Dievs iepūta dzīvības dvašu nāsīs (ebr. ruah), izpletās plaušas, iekustējās sirds un sāka ritēt asinsrite.)

Apustulis Pēteris raksta par cilvēka - dvēseles - pestīšanu savā pirmajā vēstulē: "...kad jūs sasniegsit savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu." (1. Pēt. 1:9) Pēteris ar to nedomā kādas ārpusķermeņa būtnes pestīšanu, bet cilvēka kā dzīvas būtnes pestīšanu; turpat tālāk viņš raksta: "Savas dvēseles šķīstījuši, klausot patiesībai uz neliekuļotu brāļu mīlestību, mīliet cits citu no visas sirds pastāvīgi, jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda. (22., 23. pants)

Vēl varētu rasties jautājums - vai pārlejot asinis, varētu iespaidot cilvēka raksturu. Ja mēs zinām, ka asinis nodrošina dzīvību, bet raksturu nosaka nevis dzīvība kā tāda, bet cilvēka iekšējā un ārējā pasaule. Pat divi bērni, kas cēlušies no tās pašas miesas un asinīm, nav vienādi. Un tas ir labi - kāds rakstnieks ir teicis: "Ja uz pasaules būtu otrs tāds pat cilvēks kā es, mana vērtība kristos uz pusi". Dievam katrs cilvēks ir unikāls un neatkārtojams.

Mēs bieži dzirdam, ka cilvēki saka: "Tev ir maiga dvēsele. Tas ir ļoti dvēselisks cilvēks." Faktiski tas nozīmē, ka cilvēkam ir labs raksturs. Bet mēs jau zinām, ka Dieva Gars ir tas, kas iespaido mūsu raksturu. Arī cilvēkā, kurš nepazīst Dievu, viss labais tāpat nāk no Dieva Gara. No Radītāja rokām cilvēks iznāca ar pilnīgu raksturu, ar Dieva likumiem rakstītiem sirdī. Grēka rezultātā raksturs tika izkropļots, bet Dievs mūs nav pametis, Viņa Gars iespēju robežās darbojas pie katra cilvēka. Ja mēs jautātu cilvēkiem, ko viņi domā par Dieva likumiem, tad viņi piekristu, ka melot un zagt ir ļoti slikti. To visu, ko mēdz dēvēt par dvēseli - jūtu pasauli, intelektu, raksturu, sirdsapziņu, mēs varam piedēvēt arī cilvēka garam.

Vēl paliek jautājums, kas notiek ar dvēseli (tātad, dzīvību), kad cilvēks mirst. Viņas gluži vienkārši vairs nav. Tāpat varētu jautāt, kur palika uguns, kad nopūta sveci. Dieva dzīvības gars aiziet pie Dieva. Es to iedomājos šādi. Esmu strādājusi krājkasē. Kad cilvēks vēlējās slēgt rēķinu, mēs krājgrāmatiņai noplēsām vākus, uzspiedām zīmogu, ka rēķins ir slēgts, un nolikām to arhīvā, kur tā tika uzglabāta. Tāpat cilvēka gars - jūtas, intelekts, raksturs tiek glabāts pie Dieva, nevis kā būtne, kas spējīga apkārt lidināties, bet drīzāk kā dokuments, kurš tiks uzrādīts augšāmcelšanās rītā.

Bībele māca, ka cilvēks atkal pārvēršas par zemi un nāve līdzinās dziļam miegam. Ījabs saka: "Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad guļ bez spēka... Tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies..." (Ījaba 14:10,12) Dāvids saka: "Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā." (Psalms 146:4)

Jēzus nāvi pielīdzināja miegam:

Lūkas ev. 8:
51 Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti.
52 Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: "Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ."
53 Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi.

Jāņa ev. 11:
11 To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt."
12 Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies."
13 Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu.

Arī apustuļi nāvi pielīdzināja miegam:

Apustuļu darbi 13:
36 Jo Dāvids, savai paaudzei nokalpojis, ir pēc Dieva prāta aizmidzis, guldīts pie saviem tēviem un redzējis iznīcību.

Pāvila 1. vēstule tesaloniķiešiem 4:
13 Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.
14 Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu.
15 To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši.
16 Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši.
17 Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr.

Bībele liecina, ka mirušie guļ līdz augšāmcelšanās rītam. Būs divas augšāmcelšanās. Pirmie no miega modīsies tie, kuri savu dzīvi būs uzticējuši vadīt Dievam, un dzīvos mūžīgi. Pēc tūkstoš gadiem uz tiesu modīsies pārējie, tie, kuri Dieva žēlastību un Viņa sirds pārveidojošo spēku būs atraidījuši. Tiesai sekos otrā nāve uguns jūrā. (Cilvēks, protams, nedegs mūžīgi.) Atklāsmes grāmatā sacīts: "Svētlaimīgs un svēts ir tas, kam daļa pie pirmās augšāmcelšanās. Pār tādiem otrai nāvei nav varas." (Atklāsmes gr. 20:6)

Atliek vēl jautājums - no kurienes cēlusies dvēseles nemirstības mācība un kam tā ir izdevīga? Dvēseles nemirstības pirmsākums ir redzams jau Ēdenes dārzā. Dievs šajā dārzā pirmajiem cilvēkiem atļāva ēst no visiem augļu kokiem, izņemot vienu. Dievs sacīja, ja cilvēks ēdīs šī koka augļus, viņš mirdams mirs. (Ar to Dievs gribēja teikt: jūs mirsiet, jūsu dzīvība, jūsu dvēsele jums tiks atņemta. Jūs nespēsit ilgi dzīvot bez dzīvības koka, kurš atjauno organisma šūnas, bet grēciniekam pieeja pie tā ir liegta.) Taču sātans Ievai stāstīja gluži pretējo: "Jūs nemirsiet vis." Sātans mēģināja apgalvot: "Nē, jūs nemirsiet, jūsu dzīvība, jūsu dvēsele pastāvēs mūžīgi." Kādi briesmīgi meli! Šo dzīvības pavedienu, šo dzīvības asinsriti sātans uzdod par būtni, kura spējīga novērot mūs no Debesīm, un cilvēki tam tic!

Dvēseles nemirstības pierādīšanai tiek minēti Jēzus vārdi, kurus lasām Lūkas 16. nodaļā:

19 Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā.
20 Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm,
21 un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.
22 Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.
23 Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī.
24 Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā!
25 Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas.
26 Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums.
27 Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu!
28 Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.
29 Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.
30 Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.
31 Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām."

Virspusēji lasot, tiešām var šķist, ka Jēzus šeit apliecina mācību par dvēseles nemirstību. Bet izlasiet tekstu uzmanīgāk - vai dvēselei ir rokas, pirksti un mēle? (24. p.) Un cik lielam jābūt Ābrahāmam, lai visi ticīgie jūdi varētu sasēsties viņa klēpī? (22. p.) Problēma ir apstāklī, ka ļoti reti kāds cenšas izprast šo Jēzus stāstīto līdzību (nevis mācību par dvēseles nemirstību!) tās tiešajā un plašākajā kontekstā. Bet iesākums šai līdzībai ir Lūkas ev. 15. nodaļas 3. pantā: "Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību...". Seko līdzība par pazudušo avi, līdzība par pazudušo grasi, līdzība par pazudušo dēlu, 16. nodaļā stāsts turpinās ar līdzību par netaisno namturi, kurš tiesas dienai tuvojoties, laicīgi sagatavojās, lai nebūtu jācieš trūkums. Tad lasām šādus vārdus:

14 Visu to dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie Viņu izsmēja.
15 Bet Viņš tiem teica: "Jūs paši nostājaties par taisniem cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo, kas pie cilvēkiem ir augsts, Dieva acīs ir negantība.

Šajā kontekstā, kad farizeji smējās par šo gudro un viltīgo namturi un Jēzus ieteikumu nopietni padomāt un sagatavoties nākotnei, Jēzus sāka stāstīt vēl vienu līdzību (arī iepriekšējās bija līdzības!) par cilvēku, kas līdzīgi farizejiem nerūpējās par savu nākotni, jo paļāvās uz to, ka ir Ābrahāma bērns (24. p.) un rezultātā piedzīvoja rūgtu vilšanos. Jēzus izmantoja toreiz jūdu vidū izplatīto metaforu par "Ābrahāma klēpi" (Paradīzi) un ikdienā lietotos nostāstus par elli, kam gan bija visai mazs sakars ar Bībeles mācību par elli. Šīs līdzības galvenā doma ir: padomā par nākotni un sagatavojies tai, nepaļaujies uz to, ka esi miesīgs Ābrahāma bērns!

Radot pirmos cilvēkus, Dievs teica:
"... No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi." (1. Mozus 2:16,17)

Nākamajā nodaļā lasām:
Tad čūska teica sievai: "Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu." (1. Mozus 3:4,5) Te atklājas īstais nemirstības mācības autors: "Jūs nemirsiet" ir viņa vārdi kopš tās dienas, "Jūs būsiet kā Dievs". Viņš pats vēlējās kļūt par Dievu, bet tika izraidīts no Debesīm. To pašu viņš piedāvāja cilvēkam, un cilvēks tika izraidīts no Ēdenes dārza. "Jūs nemirsiet" - viņš cenšas iestāstīt ikvienam, kas meklē ceļu atpakaļ pie Dieva.

Ja ticam dvēseles nemirstībai, rodas problēmas arī ar Bībeles mācību par Kristus otro atnākšanu, kad Viņš nāks uzmodināt mirušos. Kādēļ modināt mirušos, ja viņi ir dzīvi? Kādēļ jādod augšāmceltajiem cilvēkiem jauna miesa, ja dvēsele pēc cilvēka nāves "atraisīta" jūtas labāk? (Filipiešiem 1:23). Jautājums ir, vai mēs pareizi saprotam, ko Pāvils šeit domā ar "atraisīšanos". Ja mēs mirstam un pamostamies augšāmcelšanās rītā, mums šis nāves miegs liksies kā viena sekunde, kā viens mirklis, kā atpūta pēc smaga darba. Atklāsmes grāmatā 14. nodaļā ir teikts: "Es dzirdēju balsi no debesīm sakām: "Raksti! Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada."" (13. p.)

Kāpēc sātanam ir tik svarīga dvēseles nemirstības mācība? Tā padara mūs vienaldzīgus par mūsu mūžīgo likteni. Ja mana dvēsele ir nemirstīga, par ko tad man uztraukties? Es dzīvošu, vienalga - Debesīs vai ellē. Šī mācība izkropļo Dieva raksturu. Dievs tiek attēlots kā sadists, kas nepaklausīgajiem cilvēkiem liks ciest mūžīgas mokas ellē. Padomājiet tikai, kas tā būs par Paradīzi, aiz kuras robežām atskanēs mūžīgi ellē degošo cilvēku vaidi un sāpju kliedzieni! Kādam Dievam Jūs kalpojat? Kādu Dievu Jūs pielūdzat? Vai Jūs kalpojat Dievam, kas ir mīlestības Dievs, vai Dievam, kas vienus paņem pie sevis Paradīzē, bet citus tur ellē mūžīgi spīdzinot? Ko nozīmē "viņi degs mūzīgi mūžam"?

Par to - nākamajā tēmā "Debesis un elle"

Bībeles izpētes materiālu satura rādītājs